IFLA EUROPE 2026 konferences “Landscape in Transition” centrā bija pārmaiņas – klimata, sabiedrības, pilsētvides un mūsu pašu priekšstatu maiņa par to, kādai jābūt kvalitatīvai ārtelpai. Klausoties prezentācijas un diskusijas, daudzas no izskanējušajām atziņām likumsakarīgi liek paskatīties arī uz bērnu rotaļu laukumiem citādi.

Rotaļu laukums nav tikai atsevišķa teritorija ar dažām iekārtām un drošības segumu. Tas ir daļa no ainavas, pilsētvides un bērna ikdienas pieredzes. Tā ir vieta, kur iespējams vienlaikus risināt jautājumus par bērnu attīstību, dabu, klimata pielāgošanos, izglītību, sociālo mijiedarbību un vietas identitāti.

Tradicionāli rotaļu laukuma projektēšana nereti sākas ar jautājumu: kādas iekārtas šeit izvietosim? Taču nākotnē arvien biežāk būtu jāsāk ar citiem jautājumiem: kā šajā vietā pārvietojas ūdens? Kur ir esošie koki un dabiskā ēna? Kāds ir reljefs? Kādu mikroklimatu šeit iespējams radīt? Kas konkrētajai vietai jau piemīt un ko no tā varam izmantot rotaļai? Augsne, ūdens, reljefs un veģetācija nav šķēršļi, kuriem apkārt jāprojektē rotaļu iekārtas. Tie paši var kļūt par rotaļu laukuma elementiem. Nogāze var kļūt par kāpelēšanas vietu. Lietus ūdens – par izzināšanas un rotaļu elementu. Koki – par dabisku ēnojumu un telpas struktūru. Akmeņi, baļķi, smiltis un augi var piedāvāt bērnam daudz vairāk brīvības nekā pilnībā iepriekš definēta rotaļu funkcija.

Brīvi interpretējamas rotaļu iespējas aktivizē bērna paša iztēli, nevis tikai ļauj izpildīt dizainera iepriekš paredzētu darbību. Tieši šeit arī sākas viena no interesantākajām diskusijām par nākotnes rotaļu laukumiem. Lai rotaļu laukumi kļūtu “mežonīgāki”, tam gatavai jābūt arī sabiedrībai

Mēs bieži ar nostalģiju atceramies savu bērnību – kāpām kokos, lēcām pāri grāvjiem, būvējām štābiņus, kritām, sasitām ceļgalus un dažreiz ierāvām rokā skabargu. Taču rodas jautājums – cik gatavi esam paši saviem bērniem ļaut darīt to pašu? Sabiedrības vēlme pēc dabiskākām un mazāk sterilām rotaļu vidēm nereti saduras ar vēlmi novērst gandrīz jebkuru iespējamo risku.

Tieši tādēļ pāreja uz dabiskākiem, izaicinošākiem un pat zināmā mērā “mežonīgiem” rotaļu laukumiem nevar notikt tikai arhitektu, ainavu arhitektu vai rotaļu iekārtu ražotāju līmenī. Tai gatavai jābūt arī sabiedrībai. Kur novilkt robežu starp apdraudējumu un kontrolētu izaicinājumu?

Vēl viena tēma, kas cieši saistīta ar dabiskākas ārtelpas veidošanu, ir materiālu izvēle.

Dabīgā koksne rotaļu un labiekārtojuma elementos ļoti labi iekļaujas ainavā. Tā ir silta, vizuāli patīkama un labi kombinējama ar apstādījumiem un citiem dabiskiem materiāliem. Taču vienlaikus jābūt izpratnei par tās dzīves ciklu. Svaigs koksnes tonis laika gaitā mainās. Saules, mitruma un laikapstākļu ietekmē tas var kļūt sudrabaini pelēks, veidoties nevienmērīgas toņu izmaiņas un citas dabiskam materiālam raksturīgas pazīmes.

Tas ne vienmēr nozīmē materiāla tehnisku bojājumu.

Tomēr klasiskajā izpratnē par to, kādam jābūt “jaunam un skaistam” rotaļu laukumam, šāda novecošana ne vienmēr tiek uztverta pozitīvi. Tādēļ līdztekus dabīgāku materiālu izmantošanai nepieciešams veidot arī sabiedrības izpratni par to, kā šie materiāli dzīvo un mainās.

Ja vēlamies dabiskāku pilsētvidi, mums jāpieņem arī tas, ka daba nav statiska.

Tādēļ veiksmīga rotaļu laukuma izveide ir starpdisciplinārs process, kurā nepieciešama arhitektu, ainavu arhitektu, inženieru, rotaļu iekārtu ražotāju, drošības speciālistu, apsaimniekotāju un pasūtītāja sadarbība.